Satja Sai izglītība pamatojas uz piecām cilvēciskajām vērtībām:  patiesību, pareizu rīcību (tikumību), mieru, mīlestību un nevardarbību.

Šīs fundamentālās cilvēciskās pamatvērtības ir būtiskas visiem laikiem un visām kultūrām, neatkarīgi no reliģijas, filozofijas, ētikas vai tiesību jomas. Visi cilvēces dziļākie garīgie centieni ir orientēti uz šīm vērtībām un, tās veido mūsu dzīves pamatu gan kā indivīdiem, gan arī kā sabiedrībai. Izglītības sistēma, kas ir balstīta uz cilvēciskām vērtībām, palīdz audzēkņiem attīstīt visaptverošu ķermeņa, prāta un dvēseles izpratni. Viņi uzzina, ka patiesu laimi var atrast vienīgi iekšienē, nevis īslaicīgajā ārējā pasaulē.

PATIESĪBA

Patiesa laime ir iespējama vienīgi tad, ja mēs saprotam, kas mēs patiesībā esam. Cauri gadsimtiem dažādi filozofi ir stāstījuši, ka aiz indivīda egocentriskā „es” pastāv dziļāka realitāte, augstākais „es”, kas ir mūsu patiesā būtība. Šo vispārējo patiesību var izteikt dažādos veidos un izskaidrot ar dažādiem nosaukumiem un formām, taču galu galā tas noved pie apziņas, ka visu caurauž viena patiesība. Patiesības meklēšanai ir nepieciešama izpratne, intuīcija un pašanalīze. Augstākā patiesība ir nemainīga pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Praktizēt patiesību nozīmē kultivēt patiesumu, godīgumu un sirsnību, pašanalīzi un iekšējo tīrību, precizitāti un taisnīgumu, bezbailību un iekšējo veselumu. Ja patiesība ir „mana patiesība” un „tava patiesība” (t.i. subjektīva vai relatīva), tad bērns uzzina, ka tai ir vairākas šķautnes. Šī patiesība var mainīties un turpina mainīties atkarībā no pieredzes, vecuma, skatu punkta, kultūras un uzskatu sistēmas. Tomēr, meklējot mūžīgu patiesību, kas stāv pāri relativitātei, veidojas un attīstās veselais saprāts, intuīcija, taisnīguma izjūta, zinātkāre, iedvesma pētīt un izzināt, kā arī spēja izdarīt secinājumus.

Satja Sai cilvēcisko vērtību izglītības sistēma aptver visus šos patiesības aspektus, pētot parādības ārējo pasauli – pasauli, ko mēs redzam, kam pieskaramies un sajūtam; tāpat arī iekšējo pasauli – esības, sirdsapziņas un apzināšanās pasauli, kas ir visa pārējā pamatā, tāpat kā saknes ir pamatā kokam, stumbram, zariem, lapām un augļiem.

Apskatot patiesības dažādās šķautnes, tiek veicināta un attīstīta atšķiršanas spēja, uz kuras balstās labu, pilnvērtīgu lēmumu pieņemšana un drošs ceļojums cauri dzīvei.

PAREIZA RĪCĪBA (TIKUMĪBA)

Pareiza rīcība sakņojas sanskrita vārdā „dharma”. Šo jēdzienu nav iespējams tieši iztulkot. Tas ietver ētiskas vadlīnijas, ētisku uzvedību un morāli pareizu rīcību. Teiciens „dari labu, redzi labu un esi labs” atspoguļo šīs vērtības būtību un mērķi. Tā balstās uz attieksmi un paradumiem, kas apgūti no agras bērnības un pārvēršas par cieņu un uzcītību attiecībā pret pienākumiem un atbildību, kas saistīti ar cilvēka dzīves apstākļiem.

MIERS

Ikviens vēlas un meklē mieru. Paliekošu mieru nav iespējams atrast materiālajā pasaulē. Lai sasniegtu iekšēju mieru, ir nepieciešama pašanalīzes un sevis apzināšanās spēja. Šī spēja dod iespēju apzināties savas domas, vārdus un rīcību. Kad sevis apzināšanās kļūst par ieradumu, cilvēks sāk novērot un mainīt savus paradumus, kas traucē iekšējo mieru. Īstam mieram ir nepieciešams iekšējais līdzsvars, kas nav atkarīgs no ieguvumiem vai zaudējumiem, veiksmes vai izgāšanās, sāpēm vai labsajūtas. Prāta nomierināšana un sirds atvēršana ir primārie soļi miera sasniegšanai.

MĪLESTĪBA

Cilvēcisko vērtību mīlestība, vislabāk var aprakstīt kā visu caurstrāvojošo dzīvības enerģiju. Citiem vārdiem sakot, šai vērtībai nav nekāda sakara ar emocijām, kaislīgām jūtām, vēlmēm vai pieķeršanos. Mīlestība attiecas uz kaut ko daudz dziļāku un būtiskāku cilvēka dabā. Tā ir nesavtīga un nepiesaistīta savstarpējām  cerībām. Visas galvenās reliģijas uzsver mīlestības nozīmi. Tā ir laipnība, empātija, rūpes un līdzjūtība.

NEVARDARBĪBA

Izvairīšanās no vardarbības notiek dabiski, kad ir izprastas un tiek praktizētas visas cilvēciskās vērtības. Nevardarbība ir prāta stāvoklis, kurā cilvēks atpazīst vienotību šķietamajā dažādībā. Tas izpaužas kā dabas likumu nepārkāpšana, kā arī likumu un kārtības cienīšana. Izvairīšanās no vardarbības prasa atturēšanos no apzinātu kaitīgu darbību izdarīšanas gan pret sevi, gan pret citiem, gan arī pret dabu. Ja izvairīšanās no vardarbības ētiskie principi tiktu piemēroti, lai pasaulē iestātos miers, tad mēs varētu atrast vispārēju globālu harmoniju.